Publikācijas datums: 2020-10-22
“Williams” dizaineri Patriks Heds, Frenks Dērnijs un Nīls Otlijs uz 1979. gada sezonu radīja modeli FW07, kas vienā no versijām tika aprīkots ar sešām riepām. FW07D bija četri velkošie riteņi aizmugurē un divi bezpiedziņas riteņi priekšā, šo auto Doningtonas trasē izmēģināja Alans Džonss, bet risinājums acīmredzami izrādījās nepiemērots sacīkšu vajadzībām. Arī 1982. gada modelim FW08 tika radīta sešriteņu testu versija, bet sacīkstēs to neizmantoja. Patriks Heds kādā intervijā atklāja, ka iemesls tam bijis aizdomas par ievērojami augstākām izmaksām, ko FW08B modelis radīs, un haosu, kas varētu rasties pitstopu laikā. Dažus gadus vēlāk Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) tehniskajos noteikumos iekļāva nosacījumu, ka F1 bolīdam jābūt ar ne vairāk kā četriem riteņiem, no kuriem tikai divi drīkst būt velkošie. “Tyrrell P34” palika vienīgā sešu riteņu mašīna pasaules čempionāta vēsturē, ar ko gūti panākumi.
Brabham BT46B
Ligier JS5
Savādie F1 spēkrati
Šobrīd “Formula 1” tehniskie noteikumi ir īpaši strikti, tiek stingri kontrolēti un unikālākie inženieru izgudrojami visbiežāk ir grūti pamanāmi līdzjutēja acīm. Taču agrākos laikos dizaineru fantāzijas bija iespējams izpaust daudz plašāk un dažkārt tika radīti braucamrīki, kas īpaši izcēlās ar savu ārējo izskatu. Daži no tiem tika līdz dalībai sacīkstēs, citi tika vien izmēģināti testos, bet atzīti par nederīgiem.
Tyrrell P34
“Tyrrell” galvenais dizainers Dereks Gārdners septiņdesmito gadu otrajā pusē radīja vienu no nedaudzajiem sešriteņu spēkratiem – P34. Mašīnas priekšā katrā pusē atradās vien pa diviem desmit collu riteņiem, kamēr aizmugurē tika lietotas milzīgas riepas, padarot šo par, iespējams, visdīvaināko F1 auto, kas jebkad izgatavots. “Grand Prix” posmos ar to 1976. gadā brauca Džodijs Šekters un Patriks Depailjē, un izrādījās, ka tehniskie risinājumi ir gluži veiksmīgi. Regulāri tika gūti pjedestāli, un Šekters pat uzvarēja vienā no posmiem, bet “Tyrrell” izcīnīja cienījamo trešo vietu Konstruktoru kausā. Uz 1977. gada sezonu veiktie uzlabojumi neizrādījās pietiekami veiksmīgi un, lai gan atkal tika gūti vairāki pjedestāli, komanda vēlāk no sešriteņu tehnoloģijas atteicās.
Ferrari 312T6 un Ferrari 312T8
Arī citas F1 komandas tolaik sāka būvēt sešriteņu spēkratus, taču izmantoja savādākas idejas – ar četriem riteņiem aizmugurē un diviem priekšā. Tālāk par eksperimentālo kārtu gan neizdevās tikt. “Ferrari” dizainera Mauro Forjeri radītā modeļa 312T testu versija 312T6 bija unikāla ar to, ka aizmugurē tai katrā pusē bija pa diviem normāla izmēra riteņiem, kas izvietoti uz vienas ass. 1977. gadā to testēja Nikijs Lauda un Karloss Roitemans, bet izrādījās, ka riteņu dēļ tā ir platāka nekā noteikumos atļauts, turklāt grūti pilotējama. “Ferrari” testu trasē Fiorano Roitemans piedzīvoja avāriju, pēc kuras mašīnu pārņēma liesmas, bet citā negadījumā esot nolūzusi aizmugurējā piekare. Projekts izrādījās neveiksmīgs, un sacīkstēs mašīna netika izmantota. Nedaudz vēlāk Itālijas presē parādījās fotogrāfijas ar it kā slepenu “Ferrari” projektu 312T8, kam divi riteņi bija gan priekšā, gan aizmugurē. Daudzus gadus vēlāk atklājās, ka šāda mašīna nekad nav radīta – attēli bijuši pašas komandas safabricēti, lai noturētu līdzjutēju uzmanību, kā arī samulsinātu konkurentus.
Williams FW07D un FW08B
“Williams” dizaineri Patriks Heds, Frenks Dērnijs un Nīls Otlijs uz 1979. gada sezonu radīja modeli FW07, kas vienā no versijām tika aprīkots ar sešām riepām. FW07D bija četri velkošie riteņi aizmugurē un divi bezpiedziņas riteņi priekšā, šo auto Doningtonas trasē izmēģināja Alans Džonss, bet risinājums acīmredzami izrādījās nepiemērots sacīkšu vajadzībām. Arī 1982. gada modelim FW08 tika radīta sešriteņu testu versija, bet sacīkstēs to neizmantoja. Patriks Heds kādā intervijā atklāja, ka iemesls tam bijis aizdomas par ievērojami augstākām izmaksām, ko FW08B modelis radīs, un haosu, kas varētu rasties pitstopu laikā. Dažus gadus vēlāk Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) tehniskajos noteikumos iekļāva nosacījumu, ka F1 bolīdam jābūt ar ne vairāk kā četriem riteņiem, no kuriem tikai divi drīkst būt velkošie. “Tyrrell P34” palika vienīgā sešu riteņu mašīna pasaules čempionāta vēsturē, ar ko gūti panākumi.
March 2-4-0 un 711
Sešriteņu piedziņas auto tajā laikā izgatavoja vēl arī “March” komanda un tās dizainers Robins Hērds, bet arī modelis 2-4-0 līdz sacīkstēm nenonāca. Vēl pirms tam “March” radīja neparasto, bet gluži veiksmīgo modeli 711. Mašīna ātri ieguva iesauku “tējas paplāte”, jo tieši to atgādināja šī spēkrata priekšējais antispārns. Nekādu lielo labumu šī detaļa gan nedeva, tāpēc drīz vien komandas inženieri no tās atteicās, toties Ronijs Petersons 1971. gada sezonas beigās ar “March 711” izcīnīja otro vietu kopvērtējumā, bet komanda guva ceturto vietu Konstruktoru kausā.
Brabham BT46B
Ar neparastiem risinājumiem savā laikā izcēlās arī panākumiem bagātā “Brabham” vienība, kas tolaik piederēja vēlākajam F1 pasaules čempionāta vadītājam Bernijam Eklstounam. Septiņdesmitajos gados “Lotus” komandas izcilais konstruktors Kolins Čepmens bija izgudrojis “ground effect”, kas samazina spiedienu zem mašīnas, ļaujot tai iegūt lielāku piespiedējspēku un līdz ar to arī ātrumu. Konkurenti bija neizpratnē par to, kā šāds efekts tiek panākts, bet “Brabham” dizaineriem Gordonam Marejam un Deividam Koksam radās sava versija, un tika radīts modelis BT46B. Aizņemoties ideju no sešdesmitajos gados Amerikā radītā sacīkšu braucamā “Chaparral 2J”, viņi uzkonstruēja mašīnu ar milzīgu ventilatoru tās aizmugurē. Jo ar lielāko jaudu darbojās dzinējs, jo ātrāk strādāja arī ventilators, kā rezultātā iesūktais gaiss radīja lielāku piespiedējspēku. Balansējot uz noteikumu pārkāpšanas robežas, sarežģītais spēkrats tika attīstīts tālāk. Nikijs Lauda sacīja, ka auto ir arī grūti vadāms. Vēlāk tika attīstītas arī citas šī auto versijas, kas arī nonāca līdz startam, bet to mūžs sacīkšu trasēs nebija ilgs. Drīz pēc tam F1 noteikumos tika iekļauts punkts, kas aizliedza šādu ventilatoru izmantošanu.
Ensign N179