BĒRNU AUTOKRĒSLI, TO PARAMETRI UN NIANSES
Neraugoties uz variantu daudzveidību, izvēlēties bērnu krēslu it kā nav grūti – tas jāpiemeklē atbilstoši attiecīgajai vecuma grupai. Tomēr pat šajā vienkāršajā jautājumā ir nianses.
Saskaņā ar noteikumiem bērns ir jāpārvadā bērnu autokrēslā, līdz sasniedz vienu no šiem parametriem – vai nu 12 gadu vecumu, vai 150 cm garumu, vai arī ir 36 kg svaru. Tomēr speciālisti iesaka galvenokārt orientēties uz augumu. Mūsdienu automašīnu drošības sistēmas ir paredzētas pieaugušajiem, un pēc izstrādātāju standartiem par pieaugušo uzskatāms cilvēks, kurš ir vismaz 150 cm garš. Starp citu, kāpēc gan vispār bērni jāpārvadā īpašos krēslos, bet zīdaiņi – “vannas” tipa krēslos, ar galvu pret braukšanas virzienu? Pieauguša cilvēka galvas svars nepārsniedz 1/4 no ķermeņa svara, bet mazam bērnam tas ir apmēram 1/3, muskuļi vēl nav attīstīti, un nopietnas slodzes ir bīstamas mugurkaula kakla daļai. Novietojot bērnu automašīnas braukšanas virzienā, strauja galvas paliekšana uz priekšu, ja kaut kas atgadās, ir nopietna slodze. Līdzīga iemesla dēļ krēslos, kas paredzēti vecākiem bērniem, tiek izmantotas vertikālas siksnas – mazu bērnu iegurņa kauli ne vienmēr spēj izturēt lielās slodzes no vidusjostas.
Kategorijas
Autokrēsli pastāv katram vecuma diapazonam, un pasaulē ir pieņemta vienota klasifikācija, kas nosaka bērnu autokrēslu izmērus. Turklāt ir pietiekami daudz modeļu, kas aptver vairākus vecuma posmus vienlaikus.
0 grupa – bērna svars līdz 10 kg, vecums – no dzimšanas līdz 6–8 mēnešiem. Parasti tie ir krēsli-šūpulīši ar sānu izvietošanu.
0+ grupa: svars − līdz 13 kg, vecums − līdz 1 gadam. Šādus autokrēslus sauc arī par “vannām”, un tie tiek uzstādīti pretēji braukšanas virzienam. Tos var likt arī uz priekšējā sēdekļa, bet tad jāatslēdz pasažieru drošības spilvens. Ja nav iespējams atslēgt spilvenu, krēslu labāk likt aizmugurē. Viss ir saprotams – spilvens ir paredzēts pieaugušam cilvēkam. Tas izšausies ar apmēram 250 km/h lielu ātrumu un tāpēc bērnu var aizstumt kopā ar krēslu. Starp citu, paša autokrēsla svars atkarībā no modeļa ir 2,5–7 kg. “Vannas” tipa autokrēslu var uzstādīt arī uz parasto bērnu ratiņu “šasijas” – šim nolūkam ir speciāli pārejas savienojumi.
I grupa − 9–18 kg, no 9 mēnešiem līdz 4 gadiem.
II grupa −15–25 kg, 3–7 gadiem.
III grupa – 22–36 kg, 6–12 gadiem.
Tirgū pieejami universālāki modeļi, kas apvieno šīs grupas: piemēram, I/II/ III (no 9 mēnešiem līdz 12 gadiem) vai II/III (3–12 gadi). Vecumu diapazons ir diezgan plašs, tāpēc šādus modeļus ir iespējams transformēt: tie var būt izvelkami, ar dažādiem regulējumiem un noņemamām detaļām, piemēram, var būt noņemamas spilvena daļas vai visas atzveltnes.
Atšķirīgie standarti un sertifikācija
Eiropā pašlaik paralēli pastāv divi bērnu autokrēslu standarti – vecākais ECE 044 un jaunais UN R129 (i-Size). Kā jau minēts, ЕСЕ 044 paredz līdz 9 mēnešiem vecu bērnu pārvadāšanu “vannas” tipa autokrēslā, bet UN R129 (i-Size) – līdz 15 mēnešu vecumam. Ir vēl pāris atšķirību: autokrēslus, kas atbilst ECE 044, var piestiprināt vai nu ar standarta jostu, vai caur Isofix, bet jaunā standarta autokrēslus – tikai caur Isofix. Iepriekšējais standarts neprasīja sānu trieciena testu, taču saskaņā ar UN R129 (i- Size) šāds tests ir obligāts. Autokrēsliem, kas atbilst standartiem un ir sertificēti, raksturīga oranža uzlīme. Uzlīmē norādītā informācija: 1. standarts, kādam izstrādājums atbilst, 2. autokrēsla tips, 3. grupa: svars, augums, vecums, 4. valsts kods, kurā tika veikti izmēģinājumi, 5. izmēģinājumu sertifikāta individuālais numurs, kurā pirmie divi cipari nozīmē noteikumu numuru, 6. ražotājs.
Nianses
Eksistē vairākas nianses saistībā ar pāreju no vienas grupas uz citu, tostarp iepriekšējais standarts ECE 44/04, kas ir spēkā kopš 2005. gada un kas zīdaiņiem vecumā līdz 9 mēnešiem paredz obligātu autokrēsla izmantošanu pretēji braukšanas virzienam. Standarts ЕСЕ R129/i-Size, kas stājās spēkā kopš 2014. gada, paredz bērnu līdz 15 mēnešu vecumam pārvadāšanu ar seju pretēji braukšanas virzienam, un drošības speciālisti uzskata, ka tā var darīt arī nedaudz ilgāk, līdz bērna galva sāk sniegties pāri krēsla izmēriem. Prakse rāda, ka dažkārt vecāki pārāk ātri pāriet uz I grupas vai pat I–II grupas krēslu, kas uzstādāms ar seju braukšanas virzienā. Nav arī ieteicams pirms laika pāriet no pirmās uz otro un trešo grupu, jo tas nozīmē atteikšanos no vertikālām siksnām par labu standarta automašīnas jostai, kas iet pāri krēslam. Šeit orientieris nav tik lielā mērā vecums, bet gan svars – vairāk nekā 18 kg. Tomēr agras/vēlas pārejas problēmas risina kombinētie, transformējamie krēslu modeļi, kas paredzēti uzreiz divām vai trim vecuma grupām. Tostarp ir krēsli, kurus var uzstādīt gan pretēji braukšanas virzienam, gan arī braukšanas virzienā.
Ir modeļi, kuros noturošais karkass ir izgatavots no plastmasas, un modeļi ar putuplasta karkasu. Kāda ir atšķirība? Putuplasts, protams, nav tik ilgizturīgs, bet trieciena gadījumā tas pats sadrūp, uzņemoties slodzi. Uzskata, ka izturīgāka plastmasa pati var nesaplaisāt, bet nodot trieciena enerģiju autokrēslā sēdošajam bērnam. Tomēr drošības pakāpe ir atkarīga ne tik daudz no karkasa materiāla, cik no pareizas slodžu aprēķināšanas, to projektējot. Virs karkasa parasti ir uzvilkts porolona pārvalks. To var mazgāt veļas mašīnā, bet uz karkasa to labāk likt nedaudz mitru. Ja pāržāvē, to ir grūtāk uzstiept.
Bērnu autokrēslu vēsture
Bērnu autokrēslu prototipus sāka izmantot jau XX gadsimta trīsdesmitajos gados. 1935. gadā amerikāņu žurnāls Modern Mechanix publicēja pirmo nelielo rakstu par šo aprīkojumu. Protams, no pašreizējā viedokļa tā laika konstrukcijas nenodrošināja pietiekamu drošību, taču arī ātrumi tad bija mazāki. Tomēr pirmo bērnu autokrēslu galvenais uzdevums bija fiksēt bērnu noteiktā vietā, lai viņš braukšanas laikā nekāpelētu pa salonu, kas ir ļoti svarīgi. Starp citu, pirmajiem bērnu autokrēsliem vēl nebija noturošās jostas, tās parādījās tikai 1939. gadā.
Pirmais oficiālais dokuments saistībā ar bērnu drošību automašīnā tika publicēts 1958. gadā – ANO parakstītā Ženēvas konvencija ietvēra arī Vienošanos par bērnu drošības nodrošināšanu autotransportā. Galvenā tēze bija saistīta ar piesprādzēšanas jautājumiem. XX gadsimta sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados tika parādīti krēsli, kas daļēji jau atgādināja mūsdienu autokrēslus. Ierīces izstrādāja gan neatkarīgi inženieri un uzņēmumi, gan arī autoražotāji, piemēram, 1967. gadā savu bērnu autokrēsla versiju starptautiskajā autosalonā demonstrēja Volvo. 1977. gadā notika pirmais triecientests, izmantojot bērnu autokrēslus un speciālus manekenus, bet 1982. gadā tika apstiprināts Eiropas standarts bērnu autokrēslu izmēģinājumiem – ECE R 44. XX gadsimta deviņdesmitie gadi iezīmējās ar Isofix standarta ieviešanu, deviņdesmito gadu beigas – XXI gadsimta sākums – ar Latch standarta parādīšanos, kas kļuva par Isofix alternatīvu. Sākās ēra, kad izstrādātāji sāka veltīt lielāku uzmanību ne tikai drošībai, bet arī lietošanas ērtumam un universālumam. Bērnu autokrēsli kļuva vieglāki, arvien biežāk sāka parādīties transformējami modeļi, kas paredzēti vairākām vecuma grupām, kā arī dzīvē tika iemiesoti daudzi citi tehnoloģiski jauninājumi un opcijas, kuras mēs šodien izmantojam kā pašsaprotamas.
Pārvadāšana
Prakse rāda, ka, pārvadājot bērnus, dažkārt tiek pieļautas kļūdas. Piemēram, uzstādot krēslu ar elkoņbalstiem, josta tiek likta nevis zem roku balsta, bet virs tā. Pasīvās drošības speciālisti uzskata, ka labākais risinājums nav arī jostas pievilkšana virs bērna virsdrēbēm, kā bieži tiek darīts ziemā. Ja virsjaka ir pārāk apjomīga, piemēram, dūnu jaka, tad sanāk pārāk liela atstarpe starp jostu un ķermeni. Proti, trieciena gadījumā pastāv risks, ka bērns var sasniegt priekšējo sēdekli vai priekšējo paneli. Turklāt, iegūstot paātrinājumu šīs spraugas dēļ bērns var gūt traumu pret jostu. Šī iemesla dēļ ieteicams likt jostu zem virsdrēbēm un ciešāk to pievilkt, lai sprauga nepārsniegtu 1–1,5 cm. Vienkārši sakot, starp jostu un ķermeni nedrīkst iziet vairāk kā divi pirksti. Kā ar paliktņu (busteru) izmantošanu? Eksperti paliktņu vietā dod priekšroku pilnvērtīgiem autokrēsliem ar atzveltni ar “ausīm” – tas aizsargā pret sānu triecieniem. Paliktņi tikai nodrošina augstāku sēdēšanu, ļaujot pasīvās drošības standarta līdzekļiem – jostai un spilveniem – veikt savu funkciju. Speciālisti uzskata, ka no drošības viedokļa labāk ir maksimāli ilgi lietot autokrēslu, bet paliktni izmantot pusaudžiem, kuri vienkārši nav izauguši līdz 150 cm. Kas ir pats svarīgākais saistībā ar bērnu autokrēsliem? Lai nerastos situācijas, kad autokrēsliem būtu jāapliecina savas labākās aizsargājošās īpašības.
Isofix
Isofix stiprinājumu sistēmu 1990. gadā izstrādāja Starptautiskais institūts ISO. Sēdekļos ir paslēptas metāla skavas, pie kurām tiek piestiprināti bērnu autokrēsla Isofix bāzes fiksatori. Attālums starp Isofix sistēmas (un arī Latch) stiprinājumiem no centra līdz centram ir 280 mm. Ar ko atšķiras Amerikas standarts Latch? Skavas automašīnā ir tādas pašas, taču krēslam nav fiksatoru, bet ir siksniņas ar karabīnēm. Ir automašīnas, kurās bez divām Isofix skavām ir arī trešā skava – Top Tether jeb enkura stiprinājums. Atkarībā no virsbūves tipa tas var atrasties uz aizmugurējā plaukta aiz pagalvja, aizmugurējā sēdekļa atzveltnes otrā pusē, bagāžnieka grīdā vai pie griestiem. Uz šī stiprinājuma esamību automašīnā norāda bērna attēls ar bērnu noturierīcē ar enkuru aiz krēsla atzveltnes. Top Tether tāpat kā grīdas balsta galvenais uzdevums ir samazināt slodzi uz galvenajiem stiprinājumu elementiem. Isofix plusi ir acīmredzami: saprotamāks un nekļūdīgāks stiprinājums, un ir minimāla nobīde sānu trieciena gadījumā. Mīnusi – iespēja izmantot tikai uz sēdekļiem, kas aprīkoti ar Isofix skavām (izņemot 2./3. grupu), un sarežģītība to lietot automašīnu modeļos.
“Vannas” tipa bērnu autokrēsls uz Isofix bāzes ar papildu atbalstu pamatnē lielākai stabilitātei. Starp citu, dažādu ražotāju Isofix bāzes, kurām ir standarta stiprinājumi uzstādīšanai automašīnā, var atšķirties paša bērnu autokrēsla stiprināšanas ziņā. Proti, viena ražotāja krēsls var nebūt piemērots uzstādīšanai uz cita ražotāja Isofix bāzes.
Ja jostas garums bija pietiekams, lai piestiprinātu “vannas” tipa krēslu, arī pārējiem krēsliem šāds jostas garums būs pietiekams. Ja josta ir īsāka, nekā nepieciešams, jāizmanto jostas pagarinātāji.